Blog

<figure id="figure-k0xmzq7fswmd4gx2q3"><img id="k0xmzq7fswmd4gx2q3" src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" alt="" title="" class="object-cover bg-gray-100 " style="aspect-ratio: 16/9; object-position: undefined undefined;" data-corners="default" data-aspect="16:9" data-caption="" data-positionx="undefined" data-positiony="undefined" data-fullwidth="false" data-mce-src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" data-mce-style="aspect-ratio: 16/9; object-position: undefined undefined;"></figure>Es tevi redzu. Manī ir gaisma, spilgta un nesaudzīga.&nbsp;Sievišķais pirmsākums.Mans skatiens sniedzas cauri tavām bailēm un ēnām, tava prāta radītajām konstrukcijām.Es redzu tevi tādu, kāds tu varētu būt.Es skatos tev cauri un redzu tavu pirmatnējo spēku.&nbsp;Tas rada un nes iznīcību.&nbsp;Varas un asiņu garša tam ir.Tu baidies no sava spēka.&nbsp;No manas gaismas arī tu baidies - tajā kā spogulī tu ieraugi savu ēnu, kurai tev jāpārkāpj pāri, lai pārvērstos no kaķēna par lauvu.Tomēr tu zini, ka tev jāiet uz priekšu, jo apstāšanās tā - ir nāve.Lai pārdzimtu, ir jānokāpj tumsā.

Sineiras ceļš

<figure id="figure-va3fpynccmmd1f3zhe"><img id="va3fpynccmmd1f3zhe" src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" alt="" title="" class="object-cover bg-gray-100 " style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;" data-corners="default" data-aspect="16:9" data-caption="" data-positionx="undefined" data-positiony="undefined" data-fullwidth="false" data-mce-src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" data-mce-style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;"></figure>Pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir – tā laikam ir viena no grūtākajām lietām, ko man nācies apgūt. Necensties izmainīt citu cilvēku, ietekmēt viņa rīcību, bet klusējot vērot. Ļaut cilvēkam darīt to, ko viņš uzskata par pareizu – un tad izdarīt secinājumus. Es šeit nerunāju par ciešanām, atrodoties mūžīgajā upura lomā vai samierināšanos. Gluži pretēji – iemācīties nevis uzņemties atbildību par cita cilvēka rīcību, bet par savu reakciju uz to. Neļaut sevi sāpināt. Patiesībā to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā sākumā šķiet - lai to varētu, jābūt skaidri noteiktām iekšējām robežām. Kritērijiem. Tādai kā luksofora gaismai, kas rāda sarkano stop signālu – aiz kura tālāk iet vairs nedrīkst. Arī tas nav tik vienkārši, jo robežu patiesi noturēt iespējams tikai tad, kad iekšējais kodols ir vesels Ja tas ir saplaisājis – sākas problēmas, un cilvēks gadiem netiek ārā no attiecībām, kurās tiek sāpināts. Ja ne šīs, tad citas… Tās ir mūsu zemapziņas programmas – neredzami pavedieni, sašķetinājušies milzīgā kamolā un neļauj izkļūt no mūžīgo ciešanu apļa. Ar katru jaunu negatīvu pieredzi iekšējais kodols saplaisā ar vien vairāk un vairāk, robežas noārdās arvien tālāk un tālāk. Līdz izzūd pavisam. Tad cilvēks vairs neatšķir labo no ļaunā, turpinot grimt ciešanu purvā arvien dziļāk. Visbiežāk problēmas cēlonis ir tik dziļi zemapziņā, ka pašam to atrast, izprast un pārraut ir vai nu neiespējami, vai tas aizņem gadus.

Par iekšējām robežām

<figure id="figure-av4bl4fe2kmd1f5l2d"><img id="av4bl4fe2kmd1f5l2d" src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" alt="" title="" class="object-cover bg-gray-100 " style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;" data-corners="default" data-aspect="16:9" data-caption="" data-positionx="undefined" data-positiony="undefined" data-fullwidth="false" data-mce-src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" data-mce-style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;"></figure> 1. Pievērsties sev un savai dzīvei Fokusēties uz sevi – uz saviem mērķiem un vēlmēm, uz savu dzīvi un ceļu. Neļaut apkārtējās pasaules troksnim sevi no tā novērst. Vienīgais ko mēs varam - ir uzņemties atbildību par sevi, saviem solījumiem un rīcību. Par savām kļūdām. Mums katram savs ceļš, katram sava mācība šeit jāiziet. 2. Saprast kas ir tas, ko patiesībā gribamApstāties klusumā un sev to pajautāt Atrast nevis to, ko esam izlasījuši vai dzirdējuši, bet savas sirds dziļākās būtības patieso vēlmi. Virzoties uz neīstiem mērķiem, aizejam aizejam pa viltus taku un tad tiek velti iztērēts mūsu lielākais un vērtīgākais resurss – laiks.&nbsp; 3. Sadziedēt senās sāpes un aizvainojumus Pat ja apziņas līmenī to neatceramies, zemapziņā kā datorā ierakstīts viss, kas ar mums noticis. Pat gadiem senas nodevības, emocionālas sāpes un traumas neļauj iziet no apļa - mēs nonākam vienās un tajās pašās situācijās, piedzīvojot vienas un tās pašas sāpes atkal un atkal un ar katru reizi iekšējā sāpe kļūst tikai lielāka.

Trīs soļi, kā sasniegt savu mērķi ātrāk

<figure id="figure-28vq5if50zmd1ez1if"><img id="28vq5if50zmd1ez1if" src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" alt="" title="" class="object-cover bg-gray-100 " style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;" data-corners="default" data-aspect="16:9" data-caption="" data-positionX="undefined" data-positionY="undefined" data-fullWidth="false"/></figure> Vārds holistisks cēlies no grieķu ὅλος (holos), kas nozīmē “kopums”. Holistiskā terapija balstās uz ideju, ka cilvēks ir vienots veselums — prāts, ķermenis un gars nepastāv atsevišķi, tie nepārtraukti ietekmē viens otru.<h3>Emocijas, kas dzīvo ķermenī</h3>Mēs nereti nenojaušam, cik lielā mērā mūsu neapzinātās emocijas ietekmē fizisko un psiholoģisko pašsajūtu.Bērnības traumas, apspiestas sajūtas un nerisināti notikumi var mūs iekšēji bloķēt vēl ilgi pēc tam, kad apziņā par tiem sen vairs nedomājam.<h3>Šie emocionālie nospiedumi var izpausties kā:</h3><ul><li>bezmiegs un nemiers,</li><li>hroniska trauksme,</li><li>iekšēja spriedze un ķermeņa diskomforts,</li><li>motivācijas trūkums, apātija,</li><li>depresīvas izjūtas.</li></ul><h3>Kāpēc holistiskā terapija ir tik efektīva?</h3>Cilvēka apziņa veido vien 5–10% no psihes. Pārējais notiek zemapziņā — tajā glabājas mūsu uzvedības modeļi, automātiskas reakcijas, pārliecības un dziļi ierakstīti uzstādījumi, kas nāk gan no bērnības, gan no dzimtas programmām.Un tieši tur – zemapziņā – arī jānotiek īstajām pārmaiņām.Lielākā daļa tradicionālo pieeju strādā tikai ar apziņu, tāpēc bieži vien rezultāti ir īslaicīgi vai virspusēji. Holistiskā prāta terapija dod iespēju:<ul><li>piekļūt dziļajiem cēloņiem,</li><li>izmainīt ierobežojošos uzstādījumus,</li><li>aktivizēt iekšējo spēku un dziedināšanas procesus.</li></ul><h3>Ko var sagaidīt?</h3>Jau pēc dažām sesijām cilvēki bieži piedzīvo:<ul><li>uzlabotu miegu,</li><li>trauksmes un iekšējā nemiera mazināšanos,</li><li>mazāku atkarību no alkohola vai citiem “aizvietotājiem”,</li><li>skaidrāku prātu un vieglāku lēmumu pieņemšanu,</li><li>iekšēju mieru un harmoniju attiecībās.</li></ul>Ar laiku dzīve nostājas savā vietā. Tiek atgūta ne tikai kontrole, bet arī ticība sev un savam spēkam. Rodas drosme dzīvot pēc saviem noteikumiem.<h3>Noslēgumā</h3>Holistiskā terapija nav maģija. Tā ir dziļš un mērķtiecīgs darbs ar sevi.Strādājot ar iekšējiem blokiem un transformējot zemapziņas programmas, iespējams ne tikai sadziedēt pagātni, bet arī atvērt durvis uz jaunu dzīvi – tādu, kurā Tu esi savā spēkā, līdzsvarā un virzībā.

Kas ir holistiskā terapija un kāpēc tā strādā

<figure id="figure-xqgtd3020gmd1etmgc"><img id="xqgtd3020gmd1etmgc" src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" alt="" title="" class="object-cover bg-gray-100 " style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;" data-corners="default" data-aspect="16:9" data-caption="" data-positionx="null" data-positiony="null" data-fullwidth="false" data-mce-src="https://cdn.durable.co/blocks/1b1nQsRG1Xk642QVzL1tZNquMjMrFmZKaJjiWk2cFjE575cIpBsXA7uWOPn89pQx.jpg" data-mce-style="aspect-ratio: 16/9; object-position: center center;"></figure> Spēks ir kustībā uz priekšu, neļaujot bailēm bloķēt iespēju. &nbsp;Katra dvēsele šeit nākusi mācīties, un mums katram savs ceļš.Arī ar katru kļūdu, ar katru nepareizi izdarītu soli mēs tik un tā virzamies tuvāk šim mērķim. Arī tad, ja kādu brīdi kā naktstauriņi sitamies pret gaismu, līdz krītam tumsā. Es zinu, kā tas ir, esmu tur bijusi. Tumsā ar salauztiem spārniem. Atkal un atklal, un atkal. Tas sāp. Tomēr ir jāceļas, jāsadziedē spārni un jāturpina lidot uz citu gaismu, jo kaut kur ir tā, kas spīd tieši tev. Jo apstāšanās - tā ir nāve. Es izvēlos dzīvību.

BLOGS

Sineiras ceļš

Par iekšējām robežām

Trīs soļi, kā sasniegt savu mērķi ātrāk

Kas ir holistiskā terapija un kāpēc tā strādā

Ceļš uz gaismu