Kā izkļūt no apļa

To iekšējo tukšumu, tās tavas senās sāpes, kuras vienmēr ir ar tevi, to melno caurumu, kurš kā melna darvas pielieta nakts tevi grauž un grauž no iekšienes, tu nevari noslāpēt ne ar ko, kas nenāk no tevis paša.
Tu vari turpināt sev melot, dzīvot ilūzijā un cerēt, ka tev izdosies aizbēgt no sevis. Turpināt skriet pa dzīves riteni, meklējot aizmirstību darbos, projektos, panākumos, pienākumos, attiecībās.
Tu saproti, ka tā ir tikai ilūzija, tomēr nevari apstāties - kad apstājies, kad paliec pats ar sevi, klusumā, tad sāp tik ļoti, ka nezini, ko ar to iesākt. Tāpēc turpini. Gadiem, gadu desmitiem.
Tu esi nonācis aplī, no kura netiec ārā.
Dziļi iekšienē zini, ka savu iekšējo tukšumu vari sadziedēt tikai tu pats –
no iekšienes, ar to gaismu un spēku, kas ir tevī kopš pirmsākumiem.
Tomēr tu sevi esi nodevis tik daudzas reizes, ka to vairs nevari ieraudzīt.
Tava iekšējā gaisma slēpjas tumsā, aiz tavām senajām ēnām. Lai to varētu atrast, jānokāpj tumsā un jāieskatās acīs ēnām.
Tikai tad tu atkal būsi tu pats, tu atkal būsi mājās.
Tomēr tu baidies spert soli tuvāk sev. Tev bail no tumsas.
Tāpēc turpini apkraut sevi ar akmeņiem, līdz kamēr vairs nav spēka tos nest.
Vēl ilgi?