Kā beigt ciest un sākt dzīvot

Pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir – tā laikam ir viena no grūtākajām lietām, ko man nācies apgūt.
Necensties izmainīt citu cilvēku, ietekmēt viņa rīcību, bet klusējot vērot.
Ļaut cilvēkam darīt to, ko viņš uzskata par pareizu – un tad izdarīt secinājumus.
Es šeit nerunāju par ciešanām, atrodoties mūžīgajā upura lomā vai samierināšanos.
Gluži pretēji – iemācīties nevis uzņemties atbildību par cita cilvēka rīcību, bet par savu reakciju uz to.
Neļaut sevi sāpināt.
Patiesībā to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā sākumā šķiet - lai to varētu, jābūt skaidri noteiktām iekšējām robežām.
Kritērijiem.
Tādai kā luksofora gaismai, kas rāda sarkano stop signālu – aiz kura tālāk iet vairs nedrīkst.
Arī tas nav tik vienkārši, jo robežu patiesi noturēt iespējams tikai tad, kad iekšējais kodols ir vesels
Ja tas ir saplaisājis – sākas problēmas, un cilvēks gadiem netiek ārā no attiecībām, kurās tiek sāpināts.
Ja ne šīs, tad citas…
Tās ir mūsu zemapziņas programmas – neredzami pavedieni, sašķetinājušies milzīgā kamolā un neļauj izkļūt no mūžīgo ciešanu apļa.
Ar katru jaunu negatīvu pieredzi iekšējais kodols saplaisā ar vien vairāk un vairāk, robežas noārdās arvien tālāk un tālāk.
Līdz izzūd pavisam.
Tad cilvēks vairs neatšķir labo no ļaunā, turpinot grimt ciešanu purvā arvien dziļāk.
Visbiežāk problēmas cēlonis ir tik dziļi zemapziņā, ka pašam to atrast, izprast un pārraut ir vai nu neiespējami, vai tas aizņem gadus.
Pat desmitgades un ir ļoti, ļoti sāpīgi.
Strādājot pie manis sesijās, tas notiek jau pēc pāris mēnešiem.
Dažkārt – vēl ātrāk.
Un ko izvēlies tu?
Turpināsi ciest vai beidzot sadziedēsi to, kas sāp – un sāksi dzīvot?